Eiropas Pilsoņu balva ir Eiropas mēroga apbalvojums, ko Eiropas Parlaments piešķir personām, grupām vai organizācijām par izciliem sasniegumiem un ieguldījumu. Šoruden par savu sirdsdarbu to saņēmusi labdarības organizācijas „hospiss.lv”. Viņus sauc par eņģeļiem, un viņi rūpējas, lai ikvienam būtu iespēja cieņpilni aiziet no dzīves.

Labdarības organizācijas „hospiss.lv” izveidotāja un balvas "Latvijas lepnums 2020" ieguvēja Ilze Neimane-Nešpora uzskata, ka mūsu attieksme pret nāvi parāda mūsu attieksmi pret dzīvi. Viņai patīk doma, ka, uzlabojot savu attieksmi pret nāvi, mēs uzlabojam savu dzīvi.

Un vēl. Pērnā gada nogalē Ilze ieguva melno jostu senā korejiešu jogā – kuksando. Tāda Latvijā ir tikai viņai.

Eiropas Pilsoņu balvas 2022 medaļu nodibinājumam "Hospiss.lv" pasniedza par pilotprojektu hospiss aprūpei pacienta dzīvesvietā.

"Hospiss nozīmē aprūpi cilvēkam, kuram paredzētā dzīvildze ir ne vairāk kā seši mēneši. Visā pasaulē šo sistēmu dēvē par hospiss sistēmu - tās ir speciāli tam dizainētas un celtas mājas, hospiss ir arī sistēma, kas ienāk mājās," skaidro Ilze Neimane-Nešpora. "Ja ģimene ir gatava palīdzēt, izvadīt, būt blakus, tad hospiss komanda ienāk cilvēka dzīvesvietā, lai mūsu tuvinieki, mūsu klātbūtnē, mums esot līdzās, varētu cieņpilni pavadīt savas pēdējās nedēļas vai dienas."

Pirmo 12 pacientu aprūpe bijusi par cilvēku ziedoto naudu, 2021. gadā Labklājības ministrija novirzīja šim pilotprojektam līdzekļus, lai 10 cilvēki mēnesī varētu cieņpilni mirt savās mājās. 

"Uz šo brīdi jau ir 130 citādas nāves. Šie stāsti visi ir aizkustinoši, un šie visi ir "izmisuma zonas" izbeigšanas stāsti un viens no stāstiem bija tik aizkustinoši, kad meitene uzrakstīja šo pieteikumu, to izvērtēja Latvijā un Eiropā un piešķīra mums balvu," stāsta Ilze Neimane-Nešpora.

Ilze ir tikko atgriezusies no Eiropas Parlamenta, kur saņēma balvu, un daudzu valstu pārstāvji  bijuši pārsteigti, ka brīvprātīgie ieguvuši balvu par šādu darbošanos, tai jābūt valsts funkcijai.

"Eiropā ir tikai divas valstis, kur šī sistēma nav valsts finansēta, tā ir Latvija un Horvātija. Tā kā mēs ļoti, ļoti ceram, ka nejauši šīs balvas, bet šie te cilvēkstāsti un mūsu visu sabiedrības spiediens uz mūsu valdību kalpos par pamatu to, ka Latvijā būs šī te sistēma," bilst Ilze Neimane-Nešpora.

31. decembrī pilotprojekts beidzas un pagaidām Labklājības ministrijas atbilde ir, ka pagarinājuma nebūs.

"Tas nozīmē to, ka mēs atgriezīsimies tur, kur mēs bijām 20 gadus," norāda Ilze Neimane-Nešpora.

"(..) Hospiss - tā ir sistēma. Tieši tāda pati sistēma kā veselības aprūpe, tā ir tieši tāda pati sistēma kā dzemdniecība. Šeit ir ļoti skaista analoģija, manuprāt, arī dzemdēt mēs taču varētu mājās, tā arī ir dabīga lieta. Bet nez kāpēc tomēr valsts par šo rūpējas.

Ir skaista dzemdniecības sistēma, ģimene izvēlas, tas var notikt mājās, vai tas var notikt slimnīcā. Ir valsts rūpes, bet par to otro galu, par to, ka mēs mirstam un mēs visi esam mirstīgi un tā ir vienīgā lieta, kas mums visiem ir garantēta, par šo nav rūpju. (..) mēs pat nevaram iedomāties, kādi varētu būt šie mūsu tuvinieku aiziešanas stāsti tad, ja šī sistēma būtu," analizē Ilze Neimane-Nešpora.

Ilze arī skaidro, ka pilotprojekta darbība pierādījusi, ka hospiss aprūpe mājās izmaksā divas reizes lētāk, nekā tad, ja šīs sistēmas nav. Viņa arī vērtē, ka slimnicas nav vieta, kur smagi slimiem tuviniekiem mirt.  Jautājuma risināšanā būtiska ir attieksme.

"Kāpēc Latvijā nāve, miršana ir tāda stigmatizēta, kāpēc mēs par to baidāmies runāt. Mums ir tik lieliska kapu kultūra, mums nav miršanas kultūra," vērtē Ilze Neimane-Nešpora. "Filmās redzam, ka kāds gultā un tuvinieki metas atvadīties. Vai jūs zināt kādu šādu stāstu savā pieredzē, vai jūs kādreiz esat zinājuši, ka mirs Zentas tante vai Ernesta onkulis? Jūs vienkārši to nezināt, tas notiek un viss, vienkārši tiek paziņots.

Mums nevienā slimnīcā pat nav atvadu telpas. Nevienā Latvijas slimnīcā. Pasaulē, protams, hospisos ir zāles, kur nomirušā ķermenis atrodas pietiekoši ilgi laiku, lai visi varētu atvadīties, skan mūzika, ir ziedi un nav viss šis izmisums.

Ilze vērtē, ka hospiss sistēmas trūkums Latvijā ir saistāms ar ierēdņu neizdarību, ar iniciatīvas trūkumu, jo pilotprojekta laikā jutušies vieni, nav jutuši ierēdņu ieinteresētību.

"Tas mums liekas tiešām dīvaini, ka Latvijā 20 gadu laikā mēs neesam tālāk tikuši par darba grupām, kurās tiek apspriestas definīcijas, kas ir hospiss un kas ir paliatīvā aprūpe, ja visā pasaulē veiksmīgi strādā šī sistēma," norāda Ilze Neimane-Nešpora. "Un vēl viens šokējošs fakts,

pastāv tāda lieta kā "cienījams nāves indekss" par to, kā cilvēkiem pieejama šī sistēmā, atbalsts, mirstot. Starp vairāk nekā 150 valstīm Latvija nav pieminēta, tur ir ļoti daudzas Āfrikas valstis, un mūsu kaimiņi lietuvieši šajā sarakstā ir 10. vietā. Tas nozīmē, ka var, ka tas nemaksā daudz.

Es neesmu ne mediķis, ne sociālais darbinieks, man vienkārši ļoti sāp šis jautājums, es tiešām nevaru izskaidrot, kādēļ Latvijā šī ir izmisuma zona. Mūsu nāve un aiziešana var būt pavisam citāda tad, kad atnāk rūpes. Kad tuvinieks var mirt mājās, ko pierāda mūsu pilotprojekts, kad atbrīvojas telpa, lai turētu roku, lai izrunātu jautājumus, lai piedotu. Tas ir tas, kas būtu jādara mums kā tuviniekiem, kad valsts paņem rūpes par primāro lietu - par medicīnu un par aprūpi. Nevis mēs paši mēģinām izmisuši atrast aprūpētāju, sarunāt dakterus, māsas pa blatiem. Šī mistiskā blata sistēma Latvijā noteikti ir daudziem zināma. Ir milzīgs jautājums, kāpēc?"