Covid-19 raisītā globālā ekonomiskā krīze radījusi nepieciešamību kā nacionālā, tā globālā līmenī rast dažādus instrumentus, lai ekonomiku sildītu. Populāra ir metafora par valdības helikopteru, no kura krītot nauda dažādu nozaru atbalstam. Par to, vai šis finansējums nonāk arī līdz zinātnei un pietiekošā apmērā, domas dalās. Taču plašākas diskusijas vismaz zinātnes jomā strādājošo vidē raisījis jautājums par to, vai un kāpēc būtu īpaši jāatbalsta ar Covid-19 saistītie pētījumi? Vai plāns par atbalstu šiem pētījumiem nenozīmē, ka citas idejas un zinātnieku plāni var tikt pašmērķīgi ielikti tādā kā Covid-19 rāmīti, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētajs un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra direktors Jānis Kloviņš, Latvijas Jauno zinātnieku apvienības pārstāvis un Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes Fizikas nodaļas vadītājs Guntars Kitenbergs, antropoloģe un Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes pētniece Agnese Cimdiņa un Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktors un valsts sekretāra vietnieks Dmitrijs Stepanovs.

Zinātnes attīstība laikmeta griežos Latvijā

Mūsdienās zinātnieki var pieteikties Eiropas Savienības vai citām programmām un fondiem, lai saņemtu finansējumu pētniecībai. Nereti atsevišķās jomās tieši Latvijas pētnieki kļūst par celmlaužiem inovācijām. Bet, ja palūkojamies uz agrākiem gadsimtiem, ir redzams, ka zinātnes attīstība mūsdienu Latvijas teritorijā notiek uz citu varu un impēriju fona, un tas lielā mērā noteicis, kādā valodā izdotas konkrētās zinātniskās publikācijas un kas finansējis ekspedīcijas. Kāda bijusi zinātnes attīstība laikmetu griežos Latvijas teritorijā?

Apraksti par etnogrāfiju, vēsturi un dabas zinātnēm mūsdienu Latvijas teritorijā sākušies Krievijas impērijas laikos, kad lielu lomu spēlē vācbaltieši. Nelielā ceļojumā laikā vispirms dodamies kopā ar Latvijas Universitātes Muzeja krājuma glabātāju Māri Rudzīti, un viņš stāsta, ka Latvijas teritorijas pētījumus sāk skaitīt ar 1791. gadu. Jakobs Benjamins Fišers, zviedru zinātnieka Kārļa Linneja skolnieks, saraksta grāmatu ar nosaukumu „Naturgeschichte” – tā ir grāmata par dabas stāstiem, kurā ir aprakstīta visa Vidzemes daba, un Vidzeme tajā laikā skaitās no Daugavas līdz pat Tērbatai.

19. gadsimta otrajā pusē Krievijas impērija tiecas līdzināties Rietumeiropas valstīm un uzsākt modernizāciju. Līdz ar augstskolu izveidošanu zinātne tiek pacelta jaunā līmenī, īpaši, ja runa ir par tehnisko specializāciju. 1862. gadā tiek dibināta izteikti multinacionāla augstskola – Rīgas Politehnikums. Par šo stāstu turpina Latvijas Universitātes Muzeja krājuma glabātājs Rūdolfs Rubenis.