Atkal ļoti trūkst audžuģimeņu, kurās bērni, kuri vairs nevar uzturēties savā bioloģiskajā ģimenē, var rast īstas mājas un siltumu. Vai bērnunamos dzīvojošo skaits atkal palielinās un kur paliek šie bērni pēc pilngadības sasniegšanas? Ģimenes studijā diskutē Profesionālo audžuģimeņu apvienības "Terēze" valdes priekšsēdētāja Ārija Martukāne, Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Ilze Kurme, Bērnu aizsardzības centra Bāriņtiesu uzraudzības departamenta direktore Brigita Veidmane un Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītājas vietniece Laila Henzele.

Trūkst audžuģimeņu! Pēdējos gados šis vārdu savienojums izskan gan dažādās ekspertu sanākšanās, gan mediju vēstījumā. Piemēram, Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācija, pievēršot uzmanību šai problēmai, norāda: „Pēdējo piecu gadu laikā divkārt samazinājies to ģimeņu skaits, kas gada laikā iegūst audžuģimenes statusu, tāpat samazinājies arī to audžuģimeņu skaits, kuras uzņem bērnus. Savukārt to bērnu skaits, kuru vecākiem tiek pārtrauktas aizgādības tiesības, saglabājas nemainīgi liels - ik gadu vairāk nekā 1000 bērnu.” Kāds ir atbildīgo institūciju redzējums, kāpēc izveidojusies šāda situācija un kas tiek darīts, lai to risinātu un bez vecāku gādības palikušie bērni varētu augt ģimenē tad, ja bioloģiskie vecāki nespēj nodrošināt šādu iespēju?