"Īpašo bērnu ģimenēs palīdzība ir vajadzīga ne tikai vecākiem, bet arī brāļiem un māsām. Es savu vecāko meitu, kurai ir 14 gadi, esmu attiecībās zaudējusi. Viņa šobrīd dzīvo pie vecmāmiņas. Vecāki nepamana citu bērnu bailes no sava īpašā brāļa vai māsas, nepamana, ka viņiem vajag vairāk uzmanības un šie bērni vairs to neprasa. Ārkārtīgi svarīgas būtu šīs terapijas valstiskā mērogā," tā ar pārdomās dalās kāda mamma, kuras ģimenē aug īpašais bērns.

Kad ģimenē ienāk bērns ar īpašām vajadzībām, aizņemtībā vecāki nepamana citu bērnu bailes no sava īpašā brāļa vai māsas, nepamana, ka viņiem vajag vairāk uzmanības. Kā palīdzēt ģimenēm līdzsvarot savstarpējās attiecības, vai un kāds emocionālais atbalsts ir pieejams māsām un brāļiem ģimenēs, kur aug bērni ar īpašām vajadzībām, atbildi meklējam Ģimenes studijā.

Ja īpašajiem bērniem ir iespējas rehabilitācijai, terapijām, kas viņiem ir svarīga, tad par pārējiem ģimenes locekļiem, īpaši brāļiem un māsām tiek aizmirts, taču arī viņu dzīves situācija nav viegla un atbalsts ir nepieciešams. Kā neatstāt novārtā citus bērnus ģimenē, kādēļ atbalsts nepieciešams un kāds atbalsts ir pieejams, diskutē Velku biedrības dibinātāja Liāna Velka, sertificēta mākslas terapeite Laura Danilāne, labdarības organizācijas "palīdzēsim.lv" vadītāja Ilze Skuja un deju un kustību terapeite, projekta autore Simona Orinska.

Ierakstos uzklausām Alekša un Henrija mammu Milānu, biedrības "Dižvanagi" vadītāju Ilzi Durņevu, kā arī jauniešiem, kuri dalās pieredzē, kā viņi sadzīvo ar sava brāļa un māsas slimību.