Veselības aprūpe un kvalitāte dzīves smagajos brīžos nav mērāma tikai medikamentos vai medicīniskajos palīglīdzekļos. Būtiska loma ir arī cilvēka emocionālajai pašsajūtai. Smagi slimiem, nedziedināmiem vai vientuļiem pacientiem ne vienmēr pilnvērtīgu psihoemocionālo atbalstu spēj sniegt medicīnas personāls laika un cilvēkresursu trūkuma dēļ. Tad talkā nāk brīvprātīgie, kuri atslogo jau tā aizņemto mediķu ikdienu.

”Mūsu vecie cilvēki ir ļoti vientuļi. Kādam nav bērnu vai tie ir ārzemēs, vīrs vai sieva nomirusi. Viņi tiešām ir neiedomājami vientuļi. Un tad es devos pie Cēsu klīnikas vadības, kurai arī nebija tāda pieredzes, bet vadība bija ļoti atsaucīga. Un mēs mēģinājām,"

saka cēsiniece Gunita Bārda. Viņas ikdiena saistīta ar radošo sfēru, ne medicīnu, bet viņa ik nedēļu dodas uz Cēsu klīniku pie pacientiem, lai sarunātos, uzklausītu un lasītu priekšā.

Bet vai nesagatavotam cilvēkam šis darbs nebūs par smagu, un kā brīvprātīgajiem tikt pie apmācības, to plašāk pētījusi Solvita Stara.